Ko tas nozīmē – lāzeru fototerapija?

To dēvē gan par zemas intensitātes lāzerterapiju, gan par biostimulējošo, auksto vai vieglo lāzerterapiju, bet vispiemērotākais apzīmējums ir tieši lāzeru fototerapija. Tai izmanto zemas intensitātes lāzerus – aptuveni līdz 500 milivatiem un to darbība ir bioloģiska modulācija. Atšķirībā no augstas intensitātes jeb ķirurģiskajiem lāzeriem netiek radīts šūnu bojājums, nekas netiek griezts, noārdīts, koagulēts vai iztvaicēts.

Cik sen pastāv šī metode un cik tā ir pārbaudīta pētījumos?

Lāzers atklāts 1964. gadā, bet jau 1967. gadā zemas intensitātes lāzera gaismas fizioloģiskos efektus atklāja ungāru ķirurgs un radiologs Endrjū Mesters. Viņa pētījumu sākotnējais mērķis bija noskaidrot, vai zemas intensitātes lāzera starojums nevar kaut kādā mērā būt kaitīgs un izraisīt audzēju. 40 gadu laikā ir pierādījies, ka šādu lāzeru izmantošana ir droša, turklāt tai piemīt pozitīvs efekts. Eksperimentos ar pelēm tika noskaidrots, ka, saņemot zināmas lāzera starojuma devas, noskūtā spalva tām sāk ataugt ātrāk, bet starojuma devu palielināšanā pastāv noteikta robeža, aiz kuras efekts samazinās. Kopš tā laika publicēto pētījumu skaits ir pieaudzis, par ko katrs var pārliecināties, kaut vai ievadot interneta meklētājā atslēgvārdu LLLT (Low-level laser therapy – angļu val.). Pēdējo 20 gadu laikā lāzeru izmantošana kļuvusi populārāka, apkopots ievērojams faktu materiāls. Ar to iepazīstoties, ir pārsteidzoši, cik tomēr maz šī metode ir novērtēta.

Kā darbojas zemas intensitātes lāzers?

Lāzeram ir noteikts viļņa garums, tas ir vai nu redzamās gaismas spektrā vai infrasarkanās gaismas spektrā. Lāzera stars ir koherents – tas nozīmē, ka gaismas vilnīši ir sakārtoti noteiktā secībā un mijiedarbojoties tie pastiprina cits citu. Turklāt lāzers ir daļēji polarizēts. Šīs īpašības piešķir tam bioloģisko efektu, ko izmanto medicīnā. Šūnās ir vairāki fotoreceptori, uz kuriem iedarbojas lāzerstara fotoni, zināmākais no tiem ir citohroma C oksidāze, kas ir elpošanas ķēdes terminālais enzīms, starp citu – tieši tas, kuru bloķē ciānkālijs. Var teikt, ka lāzers darbojas pretēji. Varētu jautāt, kāpēc šūnās vajadzīgi fotoreceptori. Kā zināms, gaismas spektrā ir ultravioletie stari, redzamā gaisma un infrasarkanie stari. Kad saule ir zenītā, ultravioletie stari var būt pat ļoti kaitīgi, bet tad, kad saulīte tikko parādās pie apvāršņa no rīta, tā ir sarkana un nekādus ultravioletos starus vēl nedod, bet diezgan daudz ir sarkanā un infrasarkanā starojuma, kam ir salīdzinoši zema intensitāte. Evolūcijas gaitā mūsu organisma šūnas iemācījušās uztvert saullēkta sarkano gaismu kā signālu, ka jāgatavojas intensīvam ultravioletam starojumam un tiek mobilizēti aizsardzības spēki. Un, kad saule riet, infrasarkanā gaisma mūs vēl nedaudz paārstē no starojuma, ko dienā esam saņēmuši. Tas, protams, ir ļoti vienkāršots izskaidrojums.